EKSKLUZĪVI PIEMINEKĻI

". . un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem. . , bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. . "

/Sv.Pāvila 1.vēstule Korintiešiem/

Memoriāls uzstādīts I Meža kapos, Rīgā, pie galvenajiem ieejas vārtiem,  un skaisti izceļas pateicoties kvalitatīvam Zviedrijas melnā granīta materiālam, izcilajām arhitektūras formām un teicami izpildītajam granīta apstrādes veidam. Kā melna pērle tas maigi laistās un zaigo starp rudenīgajiem kokiem un piesaista garāmgājēju skatus. Un patiesi – nevar nepamanīt, kāda dziļa un fascinējoša doma ir ietverta memoriāla kompozīcijā. Un rodas tik daudz jautājumu – kas tas ir – kapēc tas ir, un citi, uz ko katrs, kas to redz, apstājas un uzdod sev. . .

Un uzdodot sev jautājumu, katrs pēkšņi ierauga to, pēc kā viņš sirds dziļumos ir meklējis. Uzlūkojot memoriāla granītā grieztos ieejas un apmales stabus, izpētot to proporcijas, vērotāju pēkšņi pārsteidz, cik klasiska forma, cik unikāls risinājums! Un nedod, un nedod miera doma, ka „kaut kur jau to esmu redzējis. . „. Jā, patiesi – tas ir klasiskais „zelta griezums”, pieņemts izmantot arhitektūrā. Bet pats interesantākais, ka tā ir sensena latviešu koktēlniecības forma, kas plaši izplatīta mūsu senču dzīvesvietās. No turienes tas pamatīgums, senums un noslēpums. . .

Bet kā tad tālāk? Jā!  Arī pieminekļa sānu daļas un centrālo augšējo daļu rotā skaisti latviešu raksti, ko turpina granītā grieztas rakstu malas. Pieminekļa centrālās daļas augšu nosedz no monolīta granīta izgatavos tāds kā jumts, kā cepure, kas skaisti nobeidz ansambļa kopējo domu, bet, kas tas ir? Tas ir senlatviešu altāris, svētuma simbols, ziedojumu vieta, veltījums. . . veltījums patiesām jūtām – mīlestībai.

Pieminekļa centrālo daļu nosedz granīta plāksne, uz kuras attēlota neparasta zīme, kas fascinē līdzīgi tautas rakstiem. . ., bet nē – tas ir kas cits. Pašā pieminekļa centrā, šajā zīmē ir atbilde uz visiem jautājumiem, jebkura garāmgājēja uzdotajiem. Tā ir cilvēcības stūrakmens, pamatjēga visai kulturālajai cilvēku sabiedrībai, jo tā ir svēta un mūžīga:

„un tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” /Sv.Pāvila vēstule Korintiešiem.13.nod./

Tā ir viņu triju zīme, ko dažs vērotājs nezin, bet gan jau uzzinās. . .

Un vērotājs ir atradis sev atbildi uz jautājumiem, un, brīdi vēl pakavējies, nu saprot –zaigo skaista šī granīta „MELNĀ PĒRLE” un stāsta par to, ka „ mīlestība nekad nebeidzas”. . .